Apstrīdējums:

Bijušais ASV prezidents Džons F. Kenedijs 1939. gadā vēstulē savam tēvam rakstīja: “Palestīna nebija Lielbritānijas, lai to izdalītu.”

Konteksts

Šis citāts pilnībā neatspoguļo Kenedija viedokli. Viņš tajā pašā vēstulē rakstīja, ka viņa vizītes laikā Jeruzalemē kļuvis “vairāk pro-britu”, jo “vīrieši uz vietas šeit dara labu darbu”. Viņš nosauca britu ierosināto risinājumu tolaik teorētiski par “taisnīgu un godīgu”, bet nedomāja, ka tas darbosies. Par Izraēlas-Palestīnas krīzi viņš rakstīja: “Es nekad neesmu redzējis divas grupas, kas būtu mazāk gatavas mēģināt atrast risinājumu… nekā šīs divas grupas.”

Rakstot savam tēvam

Kenedijs, kuram tolaik bija 21 gads, rakstīja savam tēvam Džozefam P. Kenedijam, ASV vēstniekam Londonā, kurš bija nosūtījis savu dēlu mācību braucienā pa Eiropu un Palestīnu. Vecākais Kenedijs, saskaņā ar Izraēlas ziņu avotu Haaretz, bija sekojis līdzi sarunām starp britu valdību un cionistu un arābu līderiem Londonā 1930. gadu beigās par nākotnes politiku Palestīnā. Sarunas neizdevās un briti izdeva savu 1939. gada Balto grāmatu, kuru Kenedijs analizēja.

Vēstule satur Kenedija novērtējumu par krīzi reģionā un sākas ar konflikta vēstures kopsavilkumu. Viņš teica, ka vēlas dalīties ar savām “iespaidiem” par Palestīnu, uzrunājot savu tēvu: “lai gan jūs, ja es zinu ebrejus, zināt ‘visu’ stāstu”. Saskaņā ar Haaretz, Kenedijs norādīja uz cionistu lobistu problēmātisko raksturu.

Kenedijs aprakstīja, kā britu valdība bija devis neskaidrus solījumus gan ebrejiem, gan arābiem, caur Makmahona vēstulēm un Balfūra deklarāciju, kas savstarpēji pretrunāja. Tad viņš izteica savu iebildumu pret Balto grāmatu: “Tas teorētiski piedāvā labu risinājumu, bet tas vienkārši nedarbosies.”

Baltajā grāmatā plānots izveidot jaunu neatkarīgu valdību desmit gadu laikā. Tā noteikumi paredzēja imigrācijas kvotas ebrejiem, kas ierodas Palestīnā, ierobežojumus zemes pirkumiem ebrejiem un konstitucionālus pasākumus, lai izveidotu divnacionālu valsti ar arābu vairākuma noteikumiem, atzīstot, ka tajā dzīvo divas tautas vai nācijas, un paredzot pasākumus ebreju minoritātes tiesību aizsardzībai.

Kenedijs apkopoja iebildumus, ko arābu un ebreju grupas izteica pret Balto grāmatu, un secināja, ka tā nedarbosies, jo neviena grupa to negribēja darboties. Arābi to noraidīja sakarā ar neskaidro īstenošanas grafiku un tāpēc, ka tas ļauj turpināt ebreju ienākšanu reģionā. Ebreji, viņš rakstīja, redzēja beigas savam cionistu sapnim par valsti, viņu turpmāko statusu kā minoritātes grupai un beigas ziedojumiem, ko viņi saņēma no ārzemēm. Privāti viņš atzīmēja, ka arābi iebilda pret plānu, jo tas neatļauj atgriezties viņu izraidītajam muftijam, viņu politiskajam un reliģiskajam līderim, kurš atradās Sīrijā. Ebreju puse iebilda, Kenedijs rakstīja, jo viņi vēlējās “pilnīgu dominanci, ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu viņu jaunajai piena un medus zemei, ar tiesībām kolonizēt trans-Jordanijā.”

Vienīgais risinājums, viņš rakstīja, bija “sadalīt valsti divos autonomos rajonos, dodot tiem abiem pašvaldību” un saglabāt Jeruzalemi kā “neatkarīgu vienību”.

Par britiem

Kenedijs britu lomai konfliktā izrādīja simpatijas. Viņš rakstīja par savu pieredzi Jeruzalemē un kā tas padarīja viņu vairāk “pro-britu”:

“Pašlaik situācija joprojām šķiet grūta attiecībā uz uzbrukumiem un spridzināšanu. Manas pēdējās vakara tur 13 bumbas tika spridzinātas visi ebreju kvartalos un visas spridzinātas ebrejiem. Ironiskais ir tas, ka ebreju teroristi spridzina savus pašu telefona līnijas un elektrosavienojumus un nākamajā dien steidzami piezvana britiem, lai tie nāktu un tos salabotu. Starp citu es esmu kļuvis pro-britiski tur lejup nekā es esmu bijis manos citos apmeklējumos Anglijas teritorijas jo es domaju ka vīrieši uz vietas dara labu darbu. Šis aptuvens faktiski ir ļoti aptuvens situacijas apraksts.”

Viņš noslēdza rindkopu ar apsūdzību gan arābu, gan ebreju grupai: “Es nekad neesmu redzējis divas grupas mazgatavas mēģinat atrast risinajumu kas var dot ceribu uz panakumiem neka šis divas grupas.”

Viņš aprakstija “simpatiju” pret “cilvēkiem uz vietas” – iespējams, diplomatiem – pret arabiem, kur paradijas apgalvojuma citats. Viņš rakstija (uzsvērts mūsu):

“Tas nav tikai tadel ka ebreji ir bijusi vismaz dažiem no viņiem vaditajiem diemzel aroganti nepiekapojosi attieksme bet ari tadel ka galu gala zeme ir bijusi arabiska padejos pares simtos gadus un vinji dabiski izjut simpatiju. Galu gala Palestina nebija Lielbritanijas lai to izdalitu. Jautajums ir vel sarežgitaaks jo abas grupas ir sadalitas starp sevi.”

Augstak minetie izraksti no vina vestules liecina par lielu simpatiju pret britu lomu konflikta. Viņš aprakstija to Balto gramaty kaa risinajumu kas nebūtu iespejams istenot un aicinaja uz divam atseviškam valstim ar saviem valdibam.

Ka politikis Kenedijs bija lielakoties pro-Izraela apstiprinot savu apnemsanos ASV-Izraela sakaru stiprinasanai ka senators 1960.gada. Analitiki tommer teica ka vinam izdevas uzturet draudzigas attiecibas ar araba pasauli un ziņojumi liecina ka vinš meginaja bet neizdevas atrisinat palestinieshu beglu krizi.