Nezināmais Saaras ofensīvas stāsts

1939. gada 1. septembrī gandrīz 1,5 miljoni karavīru, 2750 tanku un 2300 gaisa kuģu no Ādolfa Hitlera Trešā reiha pāršķēla robežu uz Poliju. Mēs visi zinām, kas notika tālāk: neskatoties uz to, ka kara solidaritātē deklarēja Polijas sabiedrotie Lielbritānija un Francija, viņi stāvēja malā un nedarīja neko, kamēr nacistiskā Vācija un Padomju Savienība piecu nedēļu laikā okupēja un sagrāba valsti. Sekoja septiņu mēnešu relatīvi mierīgs periods, ko pazīst kā “Viltus karu”, kas beidzās 1940. gada pavasarī, kad vācieši pēc kārtas pārņēma Dāniju, Norvēģiju, Franciju un Zemzemju valstis. Rietumeiropa palika vācu okupācijā vēl četrus gadus, līdz vācu sakāves Austrumu frontē un D dienas izkraušanās Normandijā beidzot pagrieza kara norisi sabiedroto labā. Taču šis populārais Otrā pasaules kara stāsts ir nepilnīgs, jo bieži tiek aizmirsts, ka viens no Polijas sabiedrotajiem patiešām centās iejaukties konfliktā agrīnā posmā. Tikai nedēļu pēc vācu iebrukuma sākuma 43 Francijas armijas divīzijas šķērsoja robežu uz Vāciju operācijā, kas, ja būtu izdevusies, varētu būtu beigusi karu pirms tas pat sācies. Šis ir aizmirstais Saaras ofensīvas stāsts, viens no lielākajiem “kas būtu, ja” modernajā militārajā vēsturē.

Polijas sabiedrotie un to centieni iejaukties

Mūsdienu Polija radās no 1919. gada Versaļas līguma, kurā uzvarējušie Ententes spēki vienojās atjaunot Polijas valsti no teritorijām, kuras iepriekš okupēja Vācija, Austro-Ungārija un Krievija. Nākamajos gados jaunizveidotā valsts aizstāvēja savu suverenitāti virknē konfliktu, tostarp 1920. gada Polijas-padomju karā, kurā Polijas spēki šauri uzvarēja Padomju Sarkanajā armijā. Atzīstot valsts neaizsargātību pret kaimiņvalstīm, 1921. gadā Polijas valdība parakstīja līgumus ar Franciju un Lielbritāniju, garantējot, ka pēdējais aizstāvēs Polijas suverenitāti ārvalstu iebrukuma gadījumā. Kad 1939. gada sākumā kļuva skaidrs, ka Polijas iebrukums ir neizbēgams, Polijas sabiedrotie apsprieda, kā vislabāk veikt preventīvu triecienu pret Vāciju. Jūras kara ministra amata pirmo lordu Vinstons Čērčils ierosināja palaist mīnas pa Reinas upi, bet Francija iebilda, ka vācieši prettriecienos uzspridzinātu tiltus pāri Sēnai. Tika izteikts arī priekšlikums bombardēt Melno mežu, lai izraisītu nekontrolējamas ugunsgrēkus, bet to noraidīja Gaisa spēku valsts sekretārs Ser Kingslijs Vuds, kurš apgalvoja, ka tas būtu nelikumīgs uzbrukums privātīpašumam. Tā vietā 1939. gada 19. maijā Polijas militāro lietu ministrs Tadeušs Kasprickis parakstīja militāro konvenciju ar Francijas bruņoto spēku komandieri ģenerāli Morisu Gamelēnu. Konvencija paredzēja, ka tiklīdz sāksies iebrukums, francūži iebruks Vācijai no rietumiem, lai novirzītu vācu spēkus un atvieglotu spiedienu uz Polijas armiju.

Francijas armijas mobilizācija un Saaras ofensīvas sākums

1939. gada 3. septembrī, divas dienas pēc vācu iebrukuma sākuma, Francija un Lielbritānija pieteica karu Vācijai. Tomēr Francijas militārā mobilizācija bija sākusies ievērojami agrāk – 21. augustā. Diemžēl šis process izrādījās sāpīgi lēns. Viens no problēmas iemesliem bija tas, ka paša Francijas mobilizācijas sistēma bija novecojusi un neefektīva, paredzot mazu labi apmācītu karavīru grupu veidošanu, kas pēc tam apmācītu un sagatavotu lielus rezervistu un iesaukto grupas kaujai. Vēl viena problēma bija tajos apstakļos, ar kuriem saskartos francūžu karavīri pēc robežas šķērsošanas: Westwall jeb Zīgfrieda līnija – formidabla bunkuru, tranšeju un citu šķēršļu līnija, kas aizsargāja Vācijas rietumu robežu. Ģeneraļi, kā saka teiciens, vienmēr cīnās pēdējo karu, un Francijas militārā doktrīna 1939. gadā bija stipri iestrēgusi Pirmajam pasaules karam raksturīgajos uzskatos ar smagu atkarību no masveida artilērijas lietošanas pretinieka aizsardzības iznīcinšanai. Tas bija pilnīgai pretstatam vācu “Blitzkrieg” doktrīnai, kas lielos mēros aizstata smago artilēriju ar daudz mobilo uzbrukuma lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašīnu kaujas lidmašіnas Junkers Ju-87 Stuka.

Francijas armijas priekrocibas un ofensivas norise

Neskatoties uz to, lîdz vâcu iebrukuma brîdim Francijas armija bija veiksmîgi mobilizêjusi 40 regulâras infanterijas divîzijas, trîs mehanizêtas divîzijas, vienu bruòotu divîziju, 40 tanku bataljonus un 78 artilêrijas pulkus ģenerâla Gamelêna vadîbâ. Tos papildinâja arî 4 Lielbritânijas ekspedîciju spêku infanterijas divîzijas un Karaliskâ gaisa spêku uzbrukuma spêku priekðvanguarda, kas sâka ierasties Francijâ 4. septembrî. Uz papîra tas deva francûžiem pârliecinoðu skaitlisko pârsvaru pâr vâcieðiem. Ar lielâko daïu savu bruòoto spêku saistîtiem Polijâ, Vâcija savai visai rietumu robežai – milzîgai frontei no Dânijas lîdz Ðveicei – varêja aizstâvêt tikai ar 43 stipri iztukðotâm infanterijas divîzijâm. Saaras reìionu, kur francûði plânoja uzbrukt, aizstâvêja tikai 34 divîzijas ðenerâla Ervina fon Viclebena vadîbâ – no kurâm tikai 11 nebija sastâvêtas no slikti apmâcîtiem rezervistiem galvenokârt ar Pirmâ pasaules karâ laika ieroèiem. Lai padarîtu lietas vêl sliktâkas, fon Viclebena tikai nesen bija atsaukts no pensijas un viòam rîcîbâ bija tikai daþi simti bruòotu transportlîdzekïu – lielâkoties viegli bruòoti Panzer I un II mâcîbu tanki.

Francijas armijas grûtîbas un ofensivas beigas

Taču neskatoties uz šo soliðo sâkumu, francûžu uzbrukums drîz vien apstâjâs daïèji dçï uzbrucçja sliktâko ienaidnieku – mînâm. Saaras lauki un meži bija stipri apsçti ar daþâdâm prettanku un pretkâjnieku mînâm, tostarp briesmîgo S-mînas jeb “lçcoðo Betiju”. Viens no problçmas piemçriem bija tas, ka francûžu karavîri vienâ pilsçtâ izdevâs notîrît mînû lauku braucot cauri cûku ganâm, lai gan var iedomâties, ka radîtais postîjums maz palîdzçja uzlabot karavîru morâli.

Tomçr Francijas armijas lielâkais trûkums nebija materiâls vai taktisks, bet gan psiholoìisks. Francija smagi cieta Pirmajâ pasaules karâ, zaudçjot gandrîz veselu cîòoðo vecuma vîrieðu paaudzi. Ðis dziïais nacionâlais trauma kopâ ar divdesmit gadus ilgu politisko nemieru un stagnâciju bija atstâjis Francijas bruòotos spçkus slikti organizçtus un stipri demoralizçtus ar mazu apetîti uz vçl vienu lielu konfliktu.

Saar Offensive: ko tas nozimeja Otrajam pasaules karaj?

Tâdçjàdi Saaras ofensîvas stâsts ir intriìçjoðs vçsturisks “kas bûtu ja”, bet patiesîba ir tâda, ka francûði 1939. gadâ nebija gatavi mûsdienîgai mehanizçtai karadarbîbai – fakts kas drîz vien bûs skaidrs tikai astoòus mçneðus vçlâk kad vâcieði pãrðçra robežu un sagrãba Franciju tikai seð nedçïàs.