Ziemassvētku pamiers 1914. gadā

1914. gada Ziemassvētku dienā Rietumu frontes ieroči pēkšņi apklusa. Visā frontes līnijā desmitiem tūkstošu karavīru nolika ieročus, izkāpa no savām tranšejām un devās uz neviena zemes teritoriju. Vīrieši, kuri tikai dažas stundas iepriekš aktīvi centās nogalināt viens otru, pēkšņi sāka draudzēties kā veci draugi, apmainījās ar pārtiku un dāvanām, atgūstot un apglabājot viens otra kritušos, dziedāja Ziemassvētku dziesmas un pat spēlēja futbola spēles. Taču, kad nākamajā rītā uzausa saule, karavīri atgriezās savās tranšejās un apšaude un cīņa atsākās vēlreiz. Ziemassvētku pamiers 1914. gadā ir kļuvis par leģendu, sirdi sildošu cilvēcības izpausmi industrializētas slaktiņa vidū. Taču tikai gadu vēlāk notika vēl dīvaināks notikums, kad Vācijas un Lielbritānijas impērijas, kas bija izmisīgi trūcīgas no būtiskiem kara laika resursiem, pārsteidzoši vērsās viena pie otras.

Šis ir aizmirstais stikla pret gumijas tirdzniecības stāsts, viens no visdīvainākajiem Lielā kara epizodēm.

Lielais karš un optiskais stikls

Lielais karš bija daudzu jaunu bīstamu ieroču debija kaujās, tostarp lidmašīnas, zemūdenes, tanki un indīgas gāzes. Taču patiesais kaujas lauka karalis joprojām bija artilērija, kas visā kara laikā nogalināja vairāk karavīru nekā jebkurš cits ierocis. Pirmā pasaules kara artilērijas vienības varēja mest sprāgstvielas, šrapneļus un ķīmiskas munīcijas lodes līdz pat 10 kilometru attālumam – aiz cilvēka redzes robežas. Precīzas ugunsgrēka sasniegšanai tika izmantotas precīzas šautenes, diapazona mērītāji un citi instrumenti. Lielos daudzumos bija nepieciešamas arī binokļi, tranšeju periskopi un gaisa atpazīšanas kameras, padarot augstas kvalitātes optisko stiklu par vitāli svarīgu stratēģisko resursu.

Optiskais stikls kara laikā

19. gadsimta lielāko daļu pasaules optiskais stikls nāca no diviem uzņēmumiem: Chance Brothers no Birmingemas, Anglijā, un Parra Mantois et Compagnie no Parīzes, Francijā. Tomēr 1880. gadu grupa stikla ražotāju no Vācijas pilsētas Jena, tostarp Carl Zeiss, Ernst Abbe un Otto Schott, revolucionizēja optikas nozari, radot Jena Glass, kas bija skaidrāks un izturīgāks pret karstumu un triecieniem nekā jebkas iepriekš. Gandrīz pēkšņi Vācija kļuva par pasaules līderi augstas kvalitātes optikas jomā, eksportējot gandrīz 176 400 kilogramus optiskā stikla gadā līdz 1912. gadam. Līdz 1914. gadam 60% Lielbritānijas impērijas militārās optikas tika ražotas Vācijā, 30% nāca no Francijas un tikai 10% tika ražoti valsts iekšienē. Ar kara izcelšanos Lielbritānija pēkšņi atradās izolēta no sava lielākā stikla piegādātāja.

Stikla pret gumijas tirdzniecība

Daļa problēmas bija Lielbritānijas valdības neredzēšanā. Kara pirmajos mēnešos Lielbritānijas lielākais optiskais stikla piegadātājs Chance Brothers apgalvoja, ka tā esošie ražošanas objekti būs vairāk nekā pietiekami, lai apmierinātu valsts militaras vajadzības. Ņemot vērā to, ka tobrīd lielakoties militaro planotaju uzskatija, ka karš beigsies lidz Ziemassvetkiem, tas nebija nepamatots pieņēmums. Taču jau 1915. gada sakuma kļuva skaidrs, ka karš visticamak ilgs daudz ilgak neka bija paredzets, un ka Lielbritanijas pieprasijums pec optiska stikla talu parsniegs tas vietejo ražošanas jaudu. Ka pagaidu pasakmeni Lielbritanijas valdiba aicinaja savus pilsonus ziedot savus binokļus un teleskopu karasp
ekam un konfisceja nepardotos optikas produktus no privatiem ražotajiem un mazumtirgotajiem. Bet tas nebija pietiekami, lai apmierinatu badajoso masinu, un 1915. gada beigas jaunizveidotais Municijs ministrija, ko vadija nakamais premjerministrs Deivids Lojds Dzords, piedavaja radikalu – un škietami nodevibu – risinajumu: pirkt nepieciešamo optiku no Vacijas.

Stikla pret gumijas tirdzniecības noslēpumi

Parsteidzoši šis priekšlikums tika pieņemts un, stradajot caur starpniekiem neitralaja Šveice, Ministrija panaca vienošanos, ka Vacijas uzņemumi piemeram Zeiss piegadis Lielbritanijas armijai 32 000 binokļu paru – 20 000 augstas kvalitates modeļus artilerijas virsniekiem un 12 000 zemakas kvalitates modeļus parastajiem virsniekiem. Pretim Vacijas valdiba prasa lielu daudzumu gumijas no Lielbritanijas kolonijam Tala Austrumos.

Noslēgums

Pat ja šis darījums patiesi notika, tas nebūtu pietiekams, lai apmierinatu Lielbritanijas aizvien pieaugošo kara laika pieprasījumu pēc stikla. Tad nu 1915. gada jūnijā Municijs ministrija panaca vienošanos ar Chance Brothers par valdibas finansetu kompanijas ražošanas objektu paplašinajumu apmaina pret lielu partiju militaro optiku ražošanu. Šis darījums bija auglīgs abam pusēm, un lai gan Lielbritanija nekad nesasniedza pilnigu pašpietiekamibu optiska stikla joma, valdibas finansejuma injekcija ļauja Chance Brothers sasniegt kvalitati, kas sacenšas ar pirmskara Vacijas firmam.